Emocionāla pazemošana

Vecāki un skolotāji / Apdraudējumi internetā / Emocionāla pazemošana

Ko nozīmē emocionāla pazemošana internetā, jeb kiberterorizēšana? 

„Kiberterorizēšana informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, piemēram, e-pasta, mobilā tālruņa, peidžera tekstveida ziņojumu, tūlītēju ziņojumapmaiņu (IM), personas privātā tīmekļa vietnes un personas privātās aptaujas tīmekļa vietnes, kas ceļ neslavu, izmantošana, lai atbalstītu personas vai grupas apzinātu, atkārtotu un naidīgu uzvedību, kas vērsta uz citu cilvēku aizskaršanu." Bils Belsijs (Bill Belsey).

Latvijā termina kiberterorizēša vietā bieži lieto terminus mobings vai emocionāla pazemošana.

Kiberterorizēšana izpaužas, ja kāds:

1) sūta piedauzīgus, pazemojošus vai draudīgus ziņojumus, e-pasta vēstules, fotogrāfijas vai filmas;

2) piezvana, bet nerunā;

3) ziņojuma dēlī, tīmekļa vietnē vai tērzētavā ievieto piedauzīgus ziņojumus vai attēlus;

izsakās aizvainojoši tērzētavā;

4) uzdodas par kādu citu personu tērzētavā, ziņojuma dēlī vai, sūtot tekstveida ziņojumus, un saka nepatīkamas lietas;

5) piekļūst citas personas kontiem, lai pabaidītu vai sagādātu nepatikšanas.


Kāpēc notiek emocionālā pazemošana?

Iemesli tam var būt dažādi. Galvenokārt tās ir kādas lietas un īpašības, pēc kurām izvēlas izsmejamo - deguns par lielu, kurpes neglītas, vecāki nepelna pietiekoši daudz naudas... īstenībā diezgan muļķīgas lietas, jo visiem jau nevar būt vienādi deguni vai apģērbs, un ne jau pēc maka biezuma ir jāvērtē cilvēki. Būtībā problēma jau nav tajā, kuru apsmej, bet gan tajā, kurš to dara. Viņš savas negatīvās vai savā personībā neapmierinošās lietas novērš uz citu - liek otram justies nevērtīgākam, tādejādi mazinot šo sajūtu sevī. Un pārējie pievienojas vai klusē, jo nav tik drosmīgi un baidās arī tikt nostādīti izstumto lomā, bet velti, jo visdrīzāk šādu cēlu rīcību - iestāšanos par kādu, kuru apceļ, novērtētu arī pārējie.

 

Ieteikumi vecākiem, kuru bērni cieš no emocionālās pazemošanas:

  • Uzklausiet savu bērnu un dariet viņam zināmu, ka tā nav viņa vaina.
  • Nekad nesakiet, ka šāda emocionāla pazemošana ir bērna paša darīšana un viņam pašam ir jātiek galā ar radušos problēmu.
  • Runājiet ar citiem vecākiem vai speciālistiem (skolas sociālo pedagogu, klases audzinātāju) par radušos problēmu un kā to risināt.
  • Ziņojiet par to tiešsaistē www.drossinternets.lv mājas lapā vai Uzticības tālrunim 116111 (agrāk 80006008)!

Ja vecāki uzzina par neiecietību pret bērnu skolā:

  • jāmeklē palīdzība skolā pie kādas uzticamas personas, piemēram, pie klases audzinātāja. Svarīgi, lai arī skolotājs vecāku rūpes uztvertu nopietni;
  • vajadzētu nekavējoties reaģēt un zvanīt uz skolu. Ja nav pieejams klases audzinātājs, tad runāt ar direktoru vai mācību daļas vadītāju;
  • ja nezina, pie kā vērsties, pavaicāt skolas administrācijā;
  • sarunā ar skolas darbiniekiem sniegt iespējami precīzāku informāciju;
  • pārliecināt skolotāju par to, kādu ļaunumu neiecietība nodara bērnam.

Ja bērns nevēlas, lai vecāki vēršas skolā:

  • vecākiem jāsaprot, ka bērns reizēm var nevēlēties, lai vecāki vērstos skolā un mēģinātu situāciju risināt, jo viņš, iespējams, izjūt bailes no atriebības un baidās, ka vecāku iejaukšanās situāciju vēl vairāk sarežģīs vai ka vecāki notikušajā saskatīs viņa paša vainu.
  • jāizskaidro bērnam, ka situācija ir bīstama, ka par to ir jārunā skolā. Jāvelta pārrunām tik daudz laika, cik nepieciešams, lai pārliecinātu bērnu. Pat ja bērns piekritīs negribīgi, tas būs lielāks ieguvums nekā tad, ja vecāki rīkosies, neņemot vērā bērna viedokli.

Vecāku loma iecietības veicināšanā

Visticamāk, bērns būs iecietīgs ģimenē, kur valda brīvi domājoša un bez aizspriedumaina gaisotne, kur viņš jūtas gaidīts, pieņemts un mīlēts neatkarīgi no viņa uzvedības. Bērns netiek sodīts bargi vai dusmu uzplūdā, un tāpēc viņam ik brīdi nav jācenšas pasargāt sevi no impulsīvas rīcības, kas varētu mudināt vecākus izgāzt savas dusmas pār viņu. Vairumā gadījumu konflikta situācijās tiek rasti apmierinoši risinājumi, līdz ar to bērnā ir mazāk tieksmes būt neiecietīgam pret citiem.

Vecākiem būtu jārīkojas šādi:

  • jāinformē bērni par to, kas ir neiecietība pret citiem un kādas ir tās sekas;
  • jāinformē bērni, kā pasargāt sevi no neiecietības vai arī kā rīkoties, ja viņi ir saskārušies ar neiecietību. Tas nozīmē arī ģimenē radīt drošu un atbalstošu vidi, lai bērns nebaidītos vecākiem uzticēt to, kas ar viņu ir atgadījies;
  • ikdienā jāveltī bērnam laiks, kad viņš var saņemt nedalītu vecāku uzmanību. Tas palīdzēs sekot bērna ikdienas gaitām un arī laikus pamanīt pārmaiņas, ja gadījumā viņš būs kļuvis par neiecietības upuri vai arī pats būs neiecietīgs pret citiem;
  • jāpalīdz skolotājam radīt bērnos izpratni par savstarpējām attiecībām un iecietību. To var panākt, ne tikai runājot ar bērnu un teorētiski viņu izglītojot, bet arī ar savu attieksmi un uzvedību attiecībās ar citiem parādot vēlamo savstarpējo attiecību modeli;
  • jābūt zināmām neiecietības pazīmēm un jābūt skaidram plānam, kā rīkoties un kā palīdzēt bērnam, ja viņš kļuvis par upuri, kā arī to, kādi cilvēki vēl varētu palīdzēt situācijas risināšanā;
  • jāizskaidro bērnam, ka tā nav viņa vaina, ja apkārtējie ir izturējušies neiecietīgi pret viņu;
  • jāizskaidro bērnam, ka tā nav tikai viņa problēma un ka viņam nebūt nav jāmēģina vienam tikt ar to galā.

Ir pieejams informatīvs (izdales) materiāls vecākiem par kiberterorizēšanu, materiāls pieejams šeit >>>

Tajā atrodamā informācija: 

  • kas ir emocionāla pazemošana
  • kā tā var izpausties
  • kā jūtas emocionāli pazemots cilvēks
  • kā palīdzēt bērnam, kurš tiek emocionāli pazemots
  • vecāku loma iecietības veicināšanā

Materiāls ir tapis sadarbībā ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, izmantojot centra Dardedze informāciju.